Sarkanais lakatiņš bija apvīts ap meitenes roku,
Tas plīvoja tai līdz ik mirkli.
Tas redzēja visu, ko meitene dara.
Es tiku uzlikts uz rokas,
un tad patiesi sākās mana interesantākā diena.
Meitene tai dienā gāja gar Daugavas krastu,
Un lūkojās kā ūdens viļņi sarunājas.
Ko tik tie nemēdza teikt?
Ko meitene sadzirdēja no ūdens vilnīšiem,
domāja lakatiņš.
Kā es vēlētos to uzzināt?!
Autore: Agnese Marhele
Vairāk Agneses Marheles dzeja